Tumšās debesis

Rīga no rītiem ir tik klusa. Automašīnu riteņu graboņa uz bruģa un vārnu kliedzieni debesīs, tas ir viss kas dzirdams. Cilvēku nav maz, bet neviens nesarunājas. Klusiem soļiem, pārdomās iegrimuši, rindām tie dodas no autobusa uz autobusu, no pieturas uz pieturu. Metāliski pelēkie ūdeņi un melni ēnainās debesis fonā. Braucot uz darbu ir tumšs, braucot mājup ir tumšs. Nav brīnums, ka visi tik drūmi. Bet tā pie mums vienmēr ir bijis, lielu daļu no laika mēs pavadām krēslā. Latvietis ir drūms cilvēks.